Kad mēs pārcēlāmies uz laukiem, man šķita, ka lielākās pārmaiņas būs vide. Mazāk ikdienas trokšņa, vairāk dabas un klusuma. Likās, ka tas būs stāsts par skaistiem saulrietiem, rīta kafiju pagalmā un mierīgāku ikdienu.
Un jā, daļēji tā arī ir. Tā Instagram dzīve, kura iezogas un piezogas, tā ir te ar skaistu kafijas krūzi un pļavu, kas paveras aiz tās.
Bet patiesībā dzīve laukos man ir iemācījusi daudz vairāk nekā tikai baudīt klusumu un izbaudīt mieru.
Tā ļoti ātri noliek cilvēku realitātē. Laukos nevar dzīvot tikai “teorijā”. Šeit ļoti ātri saproti, ka lietām ir svars, sekas un nozīme. Ja pilsētā bieži vari dzīvot nedaudz atrauti no procesa, tad laukos tu pēkšņi esi daudz tuvāk pašai dzīvei.
Tu sāc pamanīt gadalaikus. Nevis pēc datuma kalendārā, bet pa dabas veidam. Tu jūti, kā mainās gaiss, gaisma un smarža. Tu pamani, cik ļoti laikapstākļi ietekmē garastāvokli, enerģiju un ikdienu, vēlmi kaut ko darīt un vēlmi nedarīt neko. Tu sāc dzīvot kopā ar vidi sev apkārt, ar to, kas notiek nevis vienkārši eksistēt tajā.
Un tad ir tās praktiskās lietas, kuras pilsētā bieži uztver par pašsaprotamām. Laukos ļoti ātri saproti, ka viss prasa laiku, darbu un rūpes. Kaut kas vienmēr jāpielabo, jānes, jāzāģē, jāizdomā vai jāremontē, jātīra, jāuzkopj vai jāmazgā. Reizēm šķiet, ka nekad nav “gatavs”. Bet tajā ir arī kaut kas ļoti skaists.
Es laikam pirmo reizi dzīvē pa īstam mācos pacietību. Citādāku. Agrāk tā bija pacietība pret projektiem, termiņiem un visu citu, tagad tā ir pacietība pret sevi, vienam otru un to, ka visu pagūt nevar.
Pilsētā es dzīvoju ļoti ātrā ritmā. Vienmēr bija projekti, termiņi, klienti, telefons rokās un sajūta, ka visu vajag tagad un uzreiz. Laukos tu saproti, ka dzīve īsti tā nestrādā. Ne zāle izaug vienā dienā, ne māja saremontējas vienā nedēļā, ne cilvēks pats sevī mainās tik ātri, kā gribētos.
Vienkāršība. Es sāku daudz vairāk novērtēt lietas, kuras agrāk pat nepamanīju. Mierīgu rītu. Uguns sprakšķēšanu krāsnī. Suni, kurš skrien pa pagalmu. Klusumu. Vakaru bez steigas. Sajūtu, ka nav nepārtraukti jāskrien.
Tas nenozīmē, ka dzīve laukos ir viegla vai romantiska katru dienu. Reizēm ir auksti un pat ļoti auksti un mēnešiem ilgi, dubļaini, nogurdinoši un brīžiem pat vientuļi. Ir dienas, kad šķiet, ka darbu saraksts nekad nebeigsies. Bet tieši tas laikam arī iemāca ļoti svarīgu lietu, ka ne viss dzīvē ir tikai par komfortu. Vai par termiņiem, bet vairāk par ceļu, ko iet, par pašu procesu un tā izbaudīšamnu un būšanu kopā.
Man šķiet, ka laukos cilvēks kļūst daudz tuvāks pats sev. Šeit grūtāk noslēpties aiz trokšņa, aiz steigas vai aiz nepārtrauktas aizņemtības. Kad apkārt kļūst klusāks, daudz vairāk sāc dzirdēt pats sevi.
Un tas ne vienmēr ir viegli. Bet tas ir ļoti vērtīgi.
Es šajā laikā esmu iemācījusies, ka man nevajag nepārtraukti skriet, lai justos vērtīga. Esmu iemācījusies, ka miers nav garlaicība. Ka “lēnāk” nenozīmē “sliktāk”.
Varbūt tāpēc man šobrīd dzīve laukos šķiet nevis kā bēgšana no kaut kā, bet drīzāk atgriešanās pie kaut kā ļoti īsta.









