fons3
Kā es nonācu tur, kur esmu šodien
Kā es nonācu tur, kur esmu šodien

Ja man pirms dažiem gadiem kāds būtu teicis, ka kādā brīdī dzīvošu laukos, rakstīšu blogu par dzīvi citā tempā un kopā ar vīru plānošu, kā renovēt vecu māju, es droši vien tikai pasmaidītu. Jo mana dzīve ilgu laiku izskatījās pavisam citādi. Tā bija ļoti ātra, piepildīta ar projektiem, cilvēkiem un idejām, bieži vien arī diezgan haotiska, bet vienlaikus ļoti aizraujoša. Es varētu teikt, ka darbs aizņēma manu dzīvi 24/7.

Strādāt es sāku ļoti agri. Jau vidusskolas laikā man bija skaidrs, ka nevaru vienkārši sēdēt skolas solā un gaidīt, kad dzīve sāksies pēc tam. Pēcāk strādāju par pārdevēju un vēl dažādos citos darbos, kurus šodien pat grūti visus uzskaitīt. Darbs paralēli skolai man ļoti ātri iemācīja vienu lietu: dzīvē nekas nenotiek pats no sevis, viss ir jāiet un jāpaņem pašam.

Pēc tam mana profesionālā dzīve pamazām sāka veidoties nopietnāk. Viens no pirmajiem darbiem, kas mani patiešām ievilka profesionālajā vidē, bija uzņēmumā Alan Deko. Tur es sāku kā sekretāre, bet ar laiku arvien vairāk iesaistījos dažādos procesos, līdz nonācu pie e-veikala vadīšanas. Tas bija brīdis, kad es pirmo reizi īsti sajutu, cik ļoti mani interesē komunikācija un tas, kā uzņēmumi runā ar saviem klientiem.

Pēc RSU studiju absolvēšanas es arvien vairāk sāku virzīties mārketinga virzienā. Aizgāju mācīties arī Alberta koledžā sabiedriskajās attiecībās, jo mani vienmēr ir interesējis, kā veidojas zīmoli, kā tiek veidota komunikācija un kā idejas pārtop reālos projektos. Paralēli strādāju Baltic Travel Group, kur sākumā strādāju kā mārketinga projektu vadītāja. Laika gaitā mana atbildība uzņēmumā pieauga, līdz nonācu līdz tam, ka vadīju mārketingu jau visās trīs Baltijas valstīs. Tas bija ļoti intensīvs laiks. Daudz projektu, daudz atbildības, daudz darba. Tajā brīdī es dzīvoju gandrīz nepārtrauktā kustībā, bet tā bija arī ļoti vērtīga pieredze, kas man deva ļoti daudz profesionāli.

Tad pienāca 2020. gads, kas kļuva par pagrieziena punktu. Sākās ne tikai Covid pandēmija, kas ļoti spēcīgi ietekmēja arī tūrisma nozari, bet es kritu izdegšanā un nonācu pie veģetatīvās distonijas. Vienā brīdī viss vienkārši sakrita kopā, un es sabruku. Tas bija viens no zemākajiem punktiem manā dzīvē. Man vajadzēja laiku, lai apstātos, atgūtos un saprastu, ko patiesībā gribu darīt tālāk.

Pēc kāda laika es sāku meklēt darbu un nonācu Jaunmoku pilī. Tur es nostrādāju aptuveni divus mēnešus, un tieši tur man kļuva ļoti skaidrs, ka klasisks biroja darbs vairs nav tas, ko es vēlos darīt. Es aizgāju un pieņēmu lēmumu, kas sākumā šķita mazliet biedējošs – es nodibināju savu uzņēmumu.

Tā sākās mans ceļš uzņēmējdarbībā. Mans uzņēmums dots & stripes sāka sniegt mārketinga pakalpojumus citiem uzņēmumiem, un ar laiku projekti kļuva arvien dažādāki. Šajā laikā esmu strādājusi un strādāju ar vairākiem zīmoliem un uzņēmumiem – starp tiem ir Coffee Guru, Hooligaan Bubble Tea & Coffee, restorāns 36.līnija, BURZMA, kā arī dažādi interjera dizaina projekti un citi uzņēmumi. Esmu bijusi iesaistīta arī restorāna Vincents mārketinga procesos un dažādos citos komunikācijas projektos, kas bieži vien bija ļoti atšķirīgi viens no otra. Paralēli tam es pasniedzu arī privātstundas matemātikā, kas varbūt šķiet negaidīta kombinācija ar mārketingu, bet man vienmēr ir paticis arī šis darbs.

Šajā laikā man bija iespēja iesaistīties arī Vidzemes Augstskolā, kur es vadīju komunikācijas grupu un piedalījos Vidzemes inovāciju programmā studentiem kā mārketinga projektu vadītāja. Darbs ar studentiem un jaunām idejām bija ļoti iedvesmojošs, un tas bija interesants posms, kur akadēmiskā vide satikās ar praktisko uzņēmējdarbību.

Ja skatās uz šo dzīves posmu no malas, tas viss izskatās ļoti aizraujoši, un tā arī bija. Taču tas bija arī ļoti intensīvs dzīves ritms. Projekti, klienti, idejas, komunikācija, jauni uzdevumi gandrīz katru nedēļu. Es vienmēr biju kustībā, vienmēr kaut ko darīju, un dzīve bija ļoti pilna.

Bet kopdzīve ņēna virsroku un 2024.gada 20. jūnijā mēs ar Niku (#DzīveArNiku) apprecējāmies. Tas bija ļoti skaists brīdis mūsu dzīvē, bet vienlaikus arī sākums jaunam posmam. 2025. gada 10. janvārī mēs adoptējām suni no patversmes. Griķis ienāca mūsu ikdienā (#DzīveArGriķi), un ikviens, kurš ir adoptējis suni, droši vien sapratīs, ka tas maina daudz vairāk nekā sākumā šķiet. Pastaiga un pavisam citāds ikdienas ritms kaut kā nemanāmi sāk mainīt arī pašu skatījumu uz dzīvi.

Kaut kur pa vidu šiem notikumiem mums radās vēl viena doma. Mainīt vidi, kurā dzīvojam. 2025. gada 17. augustā mēs atstājām sava dzīvokļa atslēgas un ar pēdējām mantām no Rīgas devāmies uz jauno lauku māju. Tā mēs nonācām savā lauku mājā, kur šobrīd dzīvojam savu pirmo ziemu. Tas ir pavisam citāds dzīves ritms un tas ļauj būt at sevi.

Lielākais dzinulis šīm pārmaiņām bija pavisam vienkāršs, mēs vēlējāmies brīvību. Brīvīnu no kredītsaistībām, no ikdienas skriešanas. Vairāk laika sev un vairāk laika svarīgām lietām un ar domu par ģimenes paplašināšanu nākotnē. Šis blogs droši vien būs stāsts par šo ceļu par darbu, projektiem, uzņēmējdarbību, dzīvi laukos un to, kā dzīve dažreiz aizved pavisam citā virzienā nekā bija pirms laik un patiesībā tieši tajā virzienā, kur vajadzēja.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *